Uzvedības kultūra: sabiedrībā svarīgi noteikumi un etiķete

Tas, kā cilvēks uzvedas sabiedrībā, kā viņš mijiedarbojas ar pazīstamiem un nepazīstamiem cilvēkiem, runā par savu "uzvedības kultūru", raksturo viņu kā izglītotu vai neaudzinātu cilvēku. Un, lai noteiktā situācijā uzvesties cienīgi, jums jāzina noteiktas normas un uzvedības noteikumi, kā arī jābūt augstām morālajām īpašībām.

Uzvedības kultūra ir tik plašs jēdziens, kas apvieno sociālās normas ar morālajām vērtībām. Citiem vārdiem sakot, tie ir tādi uzvedības noteikumi un iezīmes, kas ir nesaraujami saistītas ar cilvēka morāli un audzināšanu.

Izglītots cilvēks vienmēr ir gatavs ievērot uzvedības noteikumus, būt taktisks un draudzīgs pret apkārtējiem, pat svešiniekiem.

Jēdziens "uzvedības kultūra" ietver vairākus citus aspektus:

• Cilvēka darbību kopums sabiedriskās vietās (parks, transports, darbs, skola, rinda, banka, pietura, veikals). Tas, kā cilvēks uzvedas, kā viņš risina konfliktsituācijas – tas viss ir viņa morālās kultūras rādītājs.
• Sadzīves kultūra. Tas attiecas uz to, kā cilvēks realizē savas personīgās vajadzības, kā viņš organizē savu brīvo laiku.

• Pareiza un skaista runa. Uzvedības kultūras neatņemama sastāvdaļa. Slenga izteicieni neraksturo cilvēku no labākās puses. Runā ietilpst arī sejas izteiksmes un žesti.
• Etiķetes ievērošana - labas manieres un labas audzēšanas rādītājs. Ir svarīgi par tiem neaizmirst, it īpaši, atrodoties sabiedriskās vietās.
• Pieklājīgs un glīts izskats, higiēnas noteikumu ievērošana ir ārējās kultūras izpausme, un tā arī ir nepieciešama.

Uzvedības normas, kas nav atdalāmas no morāles jēdziena, ir noteiktas katrā cilvēkā no bērnības. Jau no mazajiem gadiem bērnam ir jāapgūst noteikti noteikumi, kas nākotnē kļūs par viņa mijiedarbības neatņemamu sastāvdaļu gan ar vienaudžiem, gan pieaugušajiem.

Audzinot bērnu, der atcerēties, ka pirmsskolas vecumā viņš nespēj precīzi ievērot nevienu uzvedības noteikumu, viņš var pilnībā neapzināties to vai citu rīcību, un viņa prasmes un ieradumi ir nestabili un var mainīties. Kā no bērna izaudzināt tikumīgu un kulturālu cilvēku?

Ir šādi veidi:

• Ir nepieciešams, lai ģimenē vienmēr valdītu labvēlīga atmosfēra šādai audzināšanai. Maziem bērniem ir nosliece uz atdarināšanu, un, ja viņi redz, ka viņu vecāki ir gādīgi, viņi atbildēs tāpat un paklausīs. Ģimenē valdošā situācija ietekmē arī bērna raksturu un viņa mijiedarbību ar citiem bērniem.
• Jau no agras bērnības bērnā jāievieš pamatnoteikumi saziņai ar vienaudžiem.Tas ir, jau divu vai trīs gadu vecumā mazulim vajadzētu cienīt citus bērnus: nemēģiniet atņemt rotaļlietas, netraucējiet citu bērnu atpūtai, nekaujieties un neuzvedieties slikti. Labā griba pret cilvēkiem ir kulturālas uzvedības pamatā.

• Papildus pareizai uzvedībai sabiedrībā svarīgi bērniem skaidrot arī par nepieciešamību saudzēt dabu. Bērnam ir jāredz augu skaistums, jāprot par tiem rūpēties, kā arī jāmīl dzīvnieki.
• Turklāt bērnos ir jāattīsta vēlme strādāt. Viņiem jābūt gataviem veikt šo vai citu pieaugušo uzdevumu, sniegt palīdzību (pašiem izņemt rotaļlietas, palīdzēt noslaucīt putekļus).

• Pamazām prasībām bērniem jākļūst augstākām. Četru gadu vecumā bērns jau labāk apzinās savu rīcību, viņam veidojas jaunas īpašības - jāmāca pieklājība (pieaugušā uzrunāšana “tu”), bezkonflikts. Šajā vecumā bērni labi apgūst etiķetes noteikumus, tāpēc pienācis laiks viņam izskaidrot uzvedības normas sabiedriskās vietās (bibliotēkā, transportā, teātrī, kinoteātrī)
• Svarīga ir vecāku uzraudzība. Konkrēta noteikuma ieviešanu nepieciešams novērtēt gan pozitīvi, gan negatīvi (bet taktiski). Ir nepieciešams sodīt bērnu par jebkuru pārkāpumu, bet ne rupjā formā un vēl jo vairāk ne fiziski. Bērniem jāsaprot, par ko viņi tiek sodīti un ko viņi izdarīja nepareizi. Ja bērns bieži pārkāpj uzvedības normas, tad svarīgi ir noskaidrot iemeslus. Varbūt viņš tos nevar asimilēt vecuma un citu individuālo īpašību dēļ.

Uzvedības kultūra ietver ne tikai etiķetes normu asimilāciju no cilvēka puses, bet arī ētisko. Ētika ir zinātne par morāli, tas ir, par cilvēka iekšējo pilnību, pēc kā viņš vadās, veicot to vai citu darbību un mijiedarbojoties ar citiem.

Ētiskās prasmes nosaka, cik veiksmīgi cilvēks ievēros sabiedrībā pieņemtās normas. Šīs prasmes veidošanās sākas bērnībā un turpinās pusaudža gados. Šim laika periodam ir raksturīgas savas īpašības, kas jāņem vērā:

• Pusaudžiem ir jauna pieredze, vajadzības, viņi saskaras ar jauniem uzdevumiem, viņi mainās ne tikai ārēji, bet arī iekšēji.

• Pusaudzim jāattīsta prasme patstāvīgi pielietot apgūtos noteikumus praksē.
• Viņš aplūkos citus uzvedības modeļus un ņems piemēru no saviem vecākiem, tāpēc pieaugušajiem ir svarīgi ievērot noteiktos ētikas standartus, pat ja pusaudzis provocē tos pārkāpt.

• Pusaudžiem ir svarīgi nodrošināt brīvību un personīgo telpu gan mācībām, gan atpūtai. Viņam jāprot organizēt savas aktivitātes, jāspēj komunicēt ar to vai citu skolotāju, uzņemties atbildību par savām neveiksmēm skolā.
• Izvēloties vienaudžu kompāniju, neizdariet spiedienu uz pusaudzi. Viņam pašam jāspēj veidot pareizas cilvēciskās attiecības, balstoties uz bērnībā iegūtajām zināšanām.

• Tas, kā pusaudži veic pienākumus un uzdevumus, ir viņu audzināšanas īpašība.Viņiem jābūt uzcītīgiem un nav jāgaida atgādinājumi no vecākiem, lai izpildītu jebkuru lūgumu. Ir svarīgi, lai viņi uzņemtos atbildību par dažiem viņiem uzticētajiem ģimenes pienākumiem.
• Vecākiem ir svarīgi kontrolēt pusaudža privātumu, taču tas nedrīkst kaitēt viņa personīgajai telpai. Pietiek interesēties par viņa domām un prast pieņemt viņa pasaules uzskatu, būt draudzīgam, prast uzklausīt un dot īsus un saturīgus padomus.

Pastāv noteiktas ikdienas kultūras uzvedības normas, kas jāievēro sabiedrībā (slimnīca, teātris, transports, skola, rotaļu laukums):

• Sasveicināšanās ir svarīgs rituāls starp cilvēkiem, kas runā, pirmkārt, par labām manierēm. Jums ir jāsasveicinās ar cilvēkiem, pat svešiniekiem. Piemēram, ja divi nepazīstami cilvēki kopā brauc liftā vai tiekas pie ieejas, derētu sasveicināties vai vienkārši pamāj ar galvu.
• Lielīšanās ir sliktas manieres, un pieticība ir neatņemama kultūras uzvedības sastāvdaļa, tāpēc nevajadzētu ar kaut ko lielīties citiem, īpaši jaunākiem cilvēkiem.
• Svarīgi atcerēties, ja pie ieejas kaut kur (veikalā vai transportā) satiekas divi cilvēki, tad vispirms jāizlaiž tas, kurš aiziet, un tikai tad jāiet iekšā.
• Transportā obligāti jādod ceļš vecāka gadagājuma cilvēkam, grūtniecei, invalīdam, pasažierim ar mazu bērnu vai smagu somu. Tāpat ir pieņemts ļaut visiem šiem cilvēkiem iet pa priekšu un atvērt viņiem durvis, kaut kur ienākot (piemēram, veikalā).

• Skatīties uz cilvēku ar vienu vai otru ārēju defektu ir nepiedienīgi un neaudzināti. Pat ja trūkums ir pārsteidzošs, labāk izlikties, ka cilvēka izskatā nav nekā ievērības cienīga, tas ir, ne vairāk kā citiem.
• Ja izceļas strīds, uz rupjībām nevajadzētu atbildēt ar rupjību, lai nesaasinātu konfliktsituāciju. Labāk ir mīkstināt strīdu, meklējot kompromisu, un ir jāignorē acīmredzamas rupjības.

Īss video par uzvedības noteikumiem sabiedriskās vietās, skatīt zemāk.